Tā nav liela māksla

[Intro: ansis]
Lēni aizaugušo ielu sāgas
Dzērāja nāve kaut kur svešumā, kad jau ziema sākas
Krīt pirmās sniega pārslas
Uz vāka ar biezu krāsu, rakstīts "Tā ir liela māksla"
Asinis uz ielas aizskalo rudens lietus lāses
Kāds iet uz bāru atkal vēl pēc tikai vienas glāzes
Rakstu lielus vārdus pāri paša bildei, kas tāpat ir
Lieliski saskatāma, vienalga, ko tai triepju pāri

[1. pants: ansis]
Pieaugu gadus piecus vēlāk nekā mani draugi
Skolotājs teica, ka man ir laba galva, pāris gadu un
Man tā frāze zajebala: man patika basketbols
Laukumā, skatos uz pārējiem uz augšu, domājot, ja
Strauji nesāks augt mani kauli, tad ar mani ir cauri
Tas nebija nekas tāds, ko man gribējās skaļi paust
Puikām Kauguros nebija jūtu, ne labu, ne ļaunu
Lai tam redzētu cauri, es tad biju par jaunu
Tusi pie Čaikas man bija laba skola
Ansis – mazs čalis, bet ar smagu žokli. Gribēju būt
Liels! ...bet savā barā man bija maza loma
Tad, kad es augu, man daudz ko nozīmēja dažu domas
Agrāk vai vēlāk darīju to, ko diktē bara tonis
Ne tikai gāzu, bet uzlaidu gaisā dažus podus
Tā kā BOOM!... (heh) Laikam jau
Teorijas par līdzcilvēku spiedienu bija pamatotas...
Pubertāte mani panāca tikai pēc pamatskolas
Lai tā būtu – laikam nebija dabas dots
Dažiem klasē bija viena roka kā manas abas rokas
Tā es mācījos neredzēt to, ko nepratu salabot
Atskatoties grūti pateikt, kā ir gājis man ar to
Otrpus ielai līmēju plakātu pret tavu logu un jūtos
Karaliski. Tie, kas mani nekad nedzirdēs kā savu lodi
Vismaz redzēs žogam otrā pusē manu kroni

[2. pants: ansis]
Bija vienkāršāk, kad nezināju, kas ir introverts
Pašdiagnoze – sociāla impotence. Reizēm prāts
Rokas prosta sašņorē kā Timberland'us
21. gadsimta problēmas, ne?... Es tev pastāstīšu
90% domu, tās mani apstādina
Vēl kāda iespēja aizskrien tik ātri, ka es pat neredzēju
Kas tā bija. Reti kad cilvēkos eju labprātīgi
Viegla trauksme, regulāra sezonāla apātija
Cik daudz no manis prasīja toreiz novilkt kreklu uz tagu
Ar Austrumu aiziet pie Žaka parepot repus uz Nabu
Jūtu, ka grimstu pat, kad straume visu nes uz labu
Es nāku smagi, jo arī aplauzies es esmu smagi
Man ir flex rindas, agresīvi teksti, money-bāri
Bet es nekad mūžā negribētu kādam darīt pāri
Dzīvoju studijā, garīgāk nekā baznīcā
Bet augu tā, ka gatavs sliktākajam būt es arī māku
Labi atceros, kas lika manīt sāpes
Bet mācos neienīst nevienu no procesiem, kuri manī sākas Personības puses, kas palika nepamanītākas
Šautauts tam krāpniekam, kurš man dalīja kārtis
Nulle pārliecības un cerību kaut ko sasniegt drīz
Bez repa hui zin', kad man vispār būtu pirmās attiecības
Tā rūgtā garša, skarbās patiesības
Kas mani sev gadiem ilgi jau velk it kā aiz matiem līdzi
Es esmu pēc trīsdesmit tur, kur gribēju būt uz divdesmit divi
Vēl dzīvojot ar mammu analizēju Dillas stilu
Studēju lēni visu, kas man tagad dārgi maksātu
Skatos uz šo brīdi, un neticu, ka tik tālu atnācu
Es biju drošs, ka man diez vai kāds par kaut ko maksās
Ka būšu tas čalis, kuram aiz sevis nav ko atstāt
Ka būšu bērns uz mūžu, un gadījumā, ja tur
Debesīs ir kāds, kas uzmanīgi pēta mūs, man tas ir
Skaidrs – šis ir svēts sūds, ko nez vai
Aizskalos podā kaut kas mazāks kā grēku plūdi, no Ķemeru sētas
Jūsu acu priekšā ņēmu un uztaisīju vēsu žūksni
Tas prasīja gadus; dažreiz aizkavēties mēdz mūzas...

[Solo: Gints Smukais]

[Outro]
Lēni aizaugušo ielu sāgas
Dzērāja nāve kaut kur svešumā, kad jau ziema sākas
Krīt pirmās sniega pārslas
Uz vāka ar biezu krāsu, rakstīts "Tā ir liela māksla"
Bet es stāstu tikai vienu stāstu
Asinis uz ielas aizskalo rudens lietus lāses
Kāds iet uz bāru atkal vēl pēc tikai vienas glāzes
Rakstu lielus vārdus pāri paša bildei, kas tāpat ir
Lieliski saskatāma, vienalga, ko tai triepju pāri
Tā nav nemaz tik liela māksla