Šķēres
Sēžu bārā pie letes un manas acis ir teleskops
Uz mani neviens neskatās, jo neesmu telefons
Man garām riņķo kadri tā kā debesīs NLO
Manī iemūrēts līķis it kā to rakstītu Edgars Po
- Nu ko Tu dari ar mani, ko?
Kāpēc es turu šo glāzi nevis Tavas rokas?
Tālu no zemes tā kā lidotāji
Es labi zinu to, ka esmu Tevi izdomājis
Es labi zinu to, ka lāgā neko nezinu
Par Tevi. Pesteļi un meli. Debesis un zeme
Vietām mainīsies bet manu esamības mēru nemainīs
Ne scepteris, ne zvēru ādas kronis galvā
Par to, ka paiešu Tev garām, - ko Tu dosi balvā?
Solis pie Tevis būtu solis kalnā, (jo)
Nepateiktais ir sašūti tauriņa spārni
Es parādīšu Tev bailes, saujiņā vārdu
Ja jūtas audzina prātu, - kļūdas audzina jūtas
Vajag izbeigt sev melot, padzīt trauksmi un būt
Bet ciest ir tik skaisti - Bija vērts Tevi satikt
Mani nevajag aiztikt. Vairs nekas nebūs labi
Viss ko es zinu par Tevi ir sīkumi. Bet man tas ir viss
Pārāk maz Tevis un pārāk daudz vīna ir. Man ir noslēgta sirds
Tajā vienmēr būs istaba Tev. To es nespēšu aizslēgt
Es mūžīgo redzu aiz Tevis. Aiz Tevis, kas mainās
Mēs aizmirstam tos, kuriem piedodam
Nekad nepiedod man
Argumenti Tavi kuplāki par Ziedoņa galvu
Bet man viedokļa nav
Aizslēdzu sevi un esmu sava cietuma sargs
Vientuļa nakts. Manī paliec kā atmiņa
Kā dziesmai ir takts. Vajā mani, kad es nespēju aizmigt
Rādies garāmgājējos man. Un rādi man kaisli
Nekad necel, kad zvanu - neļauj izrunāt visu
Es Tev tik un tā ticu. Un Tu ved mani kaut kur
Es te neesmu bijis. Tumšas ejas un aukstums
Tukšas ēkas un dzijas kamols sarkanā krāsā trepēs ripo uz leju
Novērstais skatiens Tavs dzeļ man, es eju
Es noskūpstu Tevi. Pirmo kā pēdējo reiz
Tad skatos Tev acīs. Gaidi Tu ko es Tev teikšu
Acu atspulgā Tavā ir cita vīrieša seja
Pamodos sapratis, Tevi kāds sapņo
Bet tas vairs neesmu es
Viss ko es zinu par Tevi ir sīkumi. Bet man tas ir viss
Pārāk maz Tevis un pārāk daudz vīna ir. Man ir noslēgta sirds
Tajā vienmēr būs istaba Tev. To es nespēšu aizslēgt
Es mūžīgo redzu aiz Tevis. Aiz Tevis, kas mainās