Jā varbūt bet protams nē paldies
Aleksandrs
Iedod savu mīlestību, iedod man to, un mēs būsim kviti
Aija, Tavi “jā” un “nē” ir dvīņi Siāmas vai burvju triki
Aija, Tavas manieres un katrs pārgalvīgais iemesls
Liek man turēties pa gabalu no Tevis, un tas mani pievelk
Tas, kas notiek mūsos, deg kā džointa oglīte vai bākas gaisma
Pārmaiņas briest un ir mīkla. Stāsts ir nezināms, bet sākas skaisti
Pilna istaba. Bet cilvēks cilvēkam ir antivientulības rīks
Tad, kad divi klusē, trešais ne un flangi vienotībai krīt, jā
Sajūta ir īsta, esmu drošs par to, bet, vai ir īstais cilvēks, –
Nezinu. Es šajā Titānikā Kemerons. Man vairs nav izvēles –
Gribu Tevi sarīmēt ar mums, un “kaut kad” ir “nekad”, bet, Aija
Satikt Tevi, nesatiekot mūs, man vairs nav pieņemami. Baidos
Nu jau par vēlu
Iziet no telpas
Viss, ko es vēlos, –
Pabeigt šo melnrakstu
Teikums aprauts bez beigām
Un man vairs nav ko zaudēt
Es nāku
Gaismā
Man tik ļoti vajadzēja
Lai Tu paskaties uz mani
Un
Ieraugi
Bet
Es nu laikam nokavēju –
Tavā gaismā esmu atnācis
Neredzams
Manas tumsas pietiktu mums abiem; sarunas caur viskiju
Kuru zilbi vārdā “nē” Tu nesaproti? Vai man kas ar dikciju?
A jūs visas staigājat no rokas rokā kā stafetes kociņš?
Domā, es te pārdzīvoju kā vilks, par kuru dziedāja Gobziņš?
Tu uz mani skaties kā uz nekrologu. Kāpēc Tevi uzturu?
Neprotu šīs spēles; ko Tu gribi pateikt man ar savu klusumu?
Taisni nenoietu tagad, bet, nu, ceļš pie Tevis nava taisns
Un, ja padomā, tad Tevī man visvairāk patika mans daikts
Pišgets dejo savu deju, Tu man paliki par sausu
Gribi padzerties no manis, bet nu pati sasiti šo kausu
Huļiš Fjodors zina Tavu numuru? Kas tās par bildēm Čierī?
Gribi, lai es satraucos? Sasodīts, es to varu darīt mierīgi
Es nožņaugšu Tevi
Kamēr Tu guli
Lai nu Tu zini
Kā tas ir – mīlēt:
Sapnis aprauts bez elpas
Un man vairs nav ko zaudēt
Es esmu
Tumsā
Man tik ļoti vajadzēja
Lai Tu paskaties uz mani
Un
Ieraugi
Bet
Es nu laikam nokavēju –
Tavā gaismā esmu atnācis
Neredzams